vecākošanās
Tu man melo?
Katrai cilvēka rīcībai ir kāds mērķis, un tāds ir arī meliem. Ja vēlies ģimenē no tiem izvairīties, vispirms jālūkojas pēc iemesliem, kāpēc bērns melo. Tikai novēršot cēloņus, vari būt droša, ka melošana kļūs aizvien retāka jūsu attiecībās. Tomēr tā nekur nepazudīs. Cilvēks, kurš vienmēr saka taisnību, nav reāls (vai ir sociāli nepieņemams). Sakot, ka nekad nemelo, tu melo pati sev.
Mazie meļi
Bērns sāk melot, tiklīdz ir iemācījies runāt (daži psihologi gan apgalvo, ka melo pat zīdaiņi). Visbiežāk tas notiek aptuveni trīs ar pusi gadu vecumā. Vienā brīdī tavs mazais, acīs skatīdamies, sāk stāstīt nereālas lietas, bet uz jautājumu, kas apzīmēja sienu, smaidot atbild, ka tētis.
Vai tiešām bērns melo? Pirmsskolas vecumā bieži vien mazuļi vēl īsti nespēj atšķirt realitāti no fantāzijas, tāpēc, ja viņam ļoti gribas lidot ar kosmosa kuģi, viņš tik ilgi par to domā, kamēr pats notic, ka patiešām ir to darījis. Un tas nenozīmē, ka bērns melo, viņš fantazē. Šai gadījumā tev nevajadzētu satraukties, bet gan pamazām jārunā ar bērnu, radinot viņu pie domas, ka dažas lietas notiek tikai sapnīšos un pa jokam, bet citas ir īstenībā.
Gadījumā ar sienas apzīmēšanu ir jārunā ar bērnu, kāpēc tā nav labi un ka tētis to noteikti nav darījis, jo zina, ka tā rīkoties nav pareizi. Diemžēl nereti vecāki uz šādu faktu (apgleznotām sienām) reaģē ar dusmām, tāpēc bērns mānoties vēlas sevi pasargāt – izbēgt no soda. Bet trīsgadnieks vai četrgadnieks neapzinās mānīšanās negatīvo pusi.
Ja mazulis sācis melot, tas nozīmē, ka viņš attīstībā izgājis jaunu etapu un spēj abstrahēties no realitātes. Viņam, lai kaut ko izzinātu, vairs nevajag visu aptaustīt, pagaršot vai izjust uz sava ādas, un tas ir labi. Vēl tikai jāiemācās ar savām jaunajām iemaņām rīkoties pareizi.
Kā atšķirt fantāzijas no meliem
Vecāki bieži vien jauc divas pilnīgi dažādas lietas – kad bērns melo un kad fantazē. Maza meitene var vilkt pa māju saitīti un dusmīgi apsaukt apkārtējos, ka tie uzkāpuši viņas sunītim uz astes. Jāzina, ka šie nav meli, bet gan bērna fantāzija. Fantāzijas atšķirībā no meliem nav domātas, lai noslēptu kādu negatīvu rīcību un izvairītos no soda. Fantāzijas ir bērna iedomu pasaule, kas nevienam nenodara ļaunumu.
Tāpēc, ja mazais ik pa laikam pārceļas savā iedomu pasaulē, nevajadzētu viņam to liegt. Trīsgadniekam un četrgadniekam ir gluži normāli rotaļu dzīvnieciņi, kas runā, iedomu draugi vai fantāzija, ka pats pārvērties par suni, kaķi, princesi vai supervaroni.
Patiesībā daļējā iedomu pasaulē dzīvo vairākums pirmsskolas bērnu. Un vēl pirmajās klasēs bērniem bieži vien patīk izpušķot patiesību, lai uz kopējā fona izceltos.
Iemesli, kāpēc bērni melo
Jāatceras, ka melošana bieži vien ir sauciens pēc palīdzības. Bērns var melot, lai sevi pasargātu vai pievērstu trūkstošo uzmanību (pat ja tā būs negatīva, kā, piemēram, sods). Tāpēc, lai novērstu melošanu, tev nav jācīnās ar pašu faktu, bet gan iemesliem.
Lai kā mums negribētos atzīt, melošana ir psiholoģiska aizsardzība, bez kuras cilvēks nevar izdzīvot. Jo bērns mazāks, jo viņa meli vienkāršāki. Es to nedarīju, to izdarīja brālis, tante, kaķītis. Turklāt mazie meļi bieži vien paši saviem meliem notic. Sakot, ka sienu apzīmēja kaķis, viņš pats no sirds sāk ticēt, ka tā noticis.
Meli parāda bērna vēlmi tikt mīlētam un pieņemtam. Un, lai tā būtu, viņš cenšas visiem spēkiem atbilst pareizajam tēlam, noliedzot savas kļūdas un negatīvas darbības.
Melošana ir arī audzināšanas sekas. Daudz biežāk un vairāk melos bērni, kuri tikuši ļoti lutināti. Bērns, kura prasības vienmēr, bez iebildumiem tiek izpildītas, zaudē iniciatīvu un vairs nespēj uzņemties atbildību. Tāpat bieži melo bērni despotiskās ģimenēs, kad bērnam trūkst drosmes atzīties savā nodarījumā.
Ja bērns ģimenē jūtas pieņemts un mīlēts tāds, kāds viņš ir, ar visiem trūkumiem, zūd nepieciešamība melot.
Dažkārt melošana ir lūgums pēc uzmanības. Tas raksturīgs bērniem, kuri sāk melot pēc tam, kad ģimenē nesen ienācis jaunāks bērniņš vai mamma, piemēram, atsākusi strādāt. Mamma un tētis visu laiku ucinās ap zīdainīti vai ir aizņemti darbā, un bērns meklē veidus, kā pievērst sev vairāk uzmanības.
Bet dažkārt bērni melo arī tāpēc, lai pasargātu jūs no nepatīkamas patiesības Piemēram, ja mamma bērnu nerāj, bet izrāda, ka ļoti pārdzīvo bērna sliktās atzīmes skolā, jaunietis var slēpt to, ka viņam skolā ir problēmas, vēloties mammu pasargāt no sliktām emocijām.
Melu novēršana
Par melošanu ir jāsaņem sods. Tomēr tam jābūt samērīgam un jāmudina bērnu izdarīt pareizos secinājumus. Ja melo skolas vecuma bērns, var uzskaitīt katru melošanas reizi. Un brīdī, kad bērns pavēstī par saviem plāniem, piemēram, doties ar klasi ekskursijā, piezvanīt skolotājai un pārbaudīt informāciju (bērnam dzirdot). Savs zvans jāizskaidro – tu man vairākkārt meloji, tāpēc es tev neuzticos un pārbaudu. Šāda rīcība bērnam būs ļoti nepatīkama un vērsīs uz pārdomām. Dari zināmu, ka uzticība atkal ir jānopelna. Tas liks sajust, cik nepatīkamas sekas var būt melošanai.
Bet viens no galvenajiem noteikumiem, lai melošana vispār nebūtu jāapspriež, ir jāmācās pieņemt savu bērnu bez nosacījumiem. Ja bērns jutīsies atzīts un novērtēts, viņš būs pietiekami pašapzinīgs, lai spētu uzņemties arī netīkamu atbildību.
Svarīga ir arī tava reakcija, kad pieķer bērnu melojot. Ja viņš zina, ka, uz jautājumu, vai viņš izdarījis blēņas, sniedzot apstiprinošu atbildi, sekos sods, viņš loģiski cenšas sevi pasargāt, noliedzot vainu. Bet, ja tavs rīcības scenārijs būs savādāks – uzslavēsi bērnu par to, ka viņš atzinies, un neuzliksi sodu, nākamreiz bērns neizjutīs nepieciešamību melot. Nevēlamā rīcība nav jāignorē, tu vari paskaidrot, kāpēc viņa rīcība nebija pareiza, un kopā domāt, kā to izlabot. Bērns daudz labāk atceras, ka uz sienām zīmēt nedrīkst, ja kaut vienreiz pats ir mēģinājis savu mākslu no tām notīrīt. Un neizmirsti uzslavēt, kad bērns rīkojas pareizi.
Vēl ļoti svarīgs nemelošanas nosacījums, ir pašu vecāku godīgums. Cik gan bieži, lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, mēdzam drusku samelot. Un melojam arī savu bērnu vietā, dienā, kad ļaujam viņam paslinkot, uzrakstot zīmi skolotājai, ka atvase saslimusi. Bet tā, melojot bērna dēļ, tu māci, ka daži meli ir attaisnojami. Tomēr tā nav – meli vienmēr ir meli, lai kāds būtu to mērķis. Ja nevēlies teikt patieso iemeslu, uzraksti zīmē – ģimenes apstākļu dēļ. Bet nerādi, ka dažkārt melot drīkst. Ja tomēr bērns pieķer tevi šai grēkā, paskaidro, ka kļūdījies, un atvainojies.
Izplatīta vecāku kļūda ir jautājumu uzdošanas veids. Ja bērns ir izdarījis pārkāpumu, neuzdod viņam jautājumu, uz kuru atbildot vajadzēs melot. Ja redzi, ka viņš izdarījis blēņas, neprasi, kurš to izdarījis, bet gan uzreiz pārej pie daļas, ka tā rīkoties ir nepareizi.
Dažreiz melošanas problēmu risināt palīdz nedaudz laika, ko veltīsi bērnam. Dodieties kopā apēst saldējumu un izrunājaties, nevis rīko scēnas ar vārdiem, kā tu to varēji man nodarīt.
Bērnam jāzina, ka teikt taisnību dažreiz ir ļoti grūti, bet tas noteikti atmaksājas. Ka tad nekad nebūs jāsapiņķerējas paša izdomājumos, nokļūstot neērtā situācijā. Jo meli vienmēr – agrāk vai vēlāk – atklājas. Pastāsti, ka dažreiz teikt taisnību ir ļoti grūti.
Vēl viens svarīgs aspekts ir neapšaubīt sava bērna teikto vienaudžu vai citu cilvēku klātbūtnē. Ja jūti, ka bērns, esot kopā ar draugiem, melo, neaizrādi viņam. Par melošanu varēsi parunāt pēc tam, esot divatā. Citādi tu riskē pazemināt sava bērna pašnovērtējumu, tādējādi piespiežot nākamreiz vienaudžu vidū vēl vairāk melot.
Un vienmēr atceries, ka, ja bērns pastāsta tev kādu nepatīkamu patiesību, nesteidzies nosodīt, bet gan paslavē par to, ka viņš uzdrošinājies darīt tev to zināmu. Dažkārt tas var būt neaprakstāmi grūti, bet katra šāda reize pietuvinās tam, ka nākamreiz jūsu attiecības būs godīgākas. Labāk zināt nepatīkamu patiesību, nekā dzīvot maldīgā pārliecībā, ka viss ir kārtībā.