10 iemesli, kāpēc es negribu bērnus

Bērni taču ir mūsu nākotne, prieks un acuraugs - ja nebūs bērnu, nebūs arī dzimtas turpinājuma. Bet ticiet man, ir sievietes, kurām nerūp ne dzimtas turpinājums, ne arī katras sievietes misija būt mātei. Bieži vien mani nesaprot ne radi, ne draugi, ne kaimiņi. Tāpēc reizi par visām reizēm vēlos viest skaidrību šajā jautājumā – kā var negribēt bērnus.
 
«Bērni ir tik jauki, mīļi bumbulīši, spēj sagādāt tūkstošiem priecīgu brīžu, kas aizkustina līdz asarām, tikai sieviete ar akmens sirdi varētu no tā visa atteikties», « tev taču ir jau 29, būtu tā kā laiks, vēlāk nožēlosi...» - šie ir biežākie argumenti maniem iebildumiem, ka bērnu pasaulē laišana un audzināšana mani nesaista. Es negribu bērnus un varu paskaidrot, kāpēc.

Iemesls Nr.1 – man nav mātes instinkta vai arī mans bioloģiskais pulkstenis netikšķ – sauciet to kā gribat. Es uzskatu, ka dzemdēt tikai pienākuma pēc ir absurds. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka mātes jūtas rodas tikai pēc bērna piedzimšanas, bet kādēļ man jācer uz brīnumu šajā ziņā? Ja nu nerodas? Un esmu patiešām dzirdējusi, ka nerodas. Vai tas nebūs bezatbildīgi pret mazo, nevainīgo radību?

Iemesls Nr.2 – bērnu audzināšanai jābūt aicinājumam, bet es sevī to nejūtu.  Ir jābūt ļoti spēcīgai vēlmei, audzinot bērnu, klausīties viņa raudās un čīkstēšanā, mazgāt dupsi un nosmulēto apģērbu, uzkopt un gatavot, spēlēt attīstošas spēlītes un viņu mācīt. Un tas nebeigsies nekad. Tas nav hobijs, ko var nolikt malā, ja viss apnicis.
 
Iemesls Nr.3 – jāizvēlas - karjera vai bērns.  Un mana izvēle krīt par labu karjerai. Es zinu, kā tas ir, kad kolēģe pārmaiņus ārstē vienu un tad otru bērnu. Viņa ir uz slimības lapas, bet, kad nav, tad tik un tā domās ir pie bērniem. Nu kā lai koncentrējas darbam? Un lai es tagad ziedotu gadu vai pusotru, lai sēdētu mājās, auklēdama bērnu? Nu nē, pārāk ilgi esmu rāvusies pušu, lai strādātu tur, kur tagad un būtu tā, kā tagad, un arī šis ir tikai sākuma posms manā karjerā.  Sakāt – var savienot darbu un bērnus? Un tagad padomājiet, cik bieži jums nav laika tieši bērnam - viņa rotaļām, atbildēm uz tūkstošs muļķīgiem jautājumiem utt. Ja nav laika, kāpēc jums vispār ir bērni?

Iemesls Nr.4 – bailes no dzemdību sāpēm. Man gluži vienkārši bail no jebkādām fiziskām sāpēm. Un dzemdības ir pārdzīvojums, kas šajā ziņā nav no nenozīmīgākajiem un nesāpīgākajiem. Nepietiek jau ar to, ka deviņus mēnešus nākas cīnīties ar dažādām likstām un grūtniecības blakusparādībām. Dzemdības dažreiz ilgst pat vairākas dienas, pēc kurām nereti ir dažādas komplikācijas. Nē, tas noteikti nav man.

Iemesls Nr.5 – bailes par veselību. Godīgi sakot, vērojot visas labdarības akcijas televīzijā un arī uzrakstus uz ziedojumu kastītēm lielveikalos, kas aicina ziedot slimiem bērniem, mani pārņem šausmas – kā es varu zināt vai būt droša, ka mans bērns piedzims vesels? Ja tā tomēr nebūs, un mēs taču neviena nedomājam, ka tā varētu notikt tieši ar mums, nelaimīgi taču būs visi – es, bērns, bērna tēvs, radi...Es zinu, ka tā domāt nedrīkst, bet man tomēr ir radies priekšstats, ka slimo bērniņu ir ļoti daudz.
 
Iemesls Nr.6 – ekonomiskie apstākļi. Kad dzīvojam tādā valstī kā mūsu mazā brīnumzeme Latvija, liekas pilnīgi murgaini domāt par bērniem. Vai es vispār varu būt pārliecināta, ka es varēšu par viņu parūpēties, kas būs pēc gada? Ko viņš ēdīs? Vai maz būs palikusi kāda sakarīga skola, kurā viņam mācīties? Un šeit es tiešām domāju par bērnu nevis sevi. Kā būs viņam? Es saražošu savus divus trīs, bet ko šie nabadziņi te darīs, kā izķepurosies? Man šķiet, ka ir nežēlīgi dzemdēt bērnus tādā pasaulē.
 
Iemesls Nr.7 – ciešanas. Tas varbūt būs filozofiski, bet dzīve taču visā visumā sastāv no dažādiem pārbaudījumiem, un to nudien nav maz. Ikviens ir risinājis neatrisināmas problēmas, par kaut ko cīnījies, pārdzīvojis. Es piekrītu uzskatam, ka elle ir tepat uz zemes, tepat arī notiek visas nejaucības, globālās katastrofas un sodu izciešanas. Kāpēc gan man ar nolūku kādu stumt iekšā pa elles vārtiem?
 
Iemesls Nr.8 - tikai retais vīrietis spēj būt stiprs balsts. Par mātes instinktu zina visi, bet kā ar tēviem? Pēc visām statistikām spriežot, vīriešiem tas piemīt krietni mazākās devās nekā sievietēm. Nē, nē, bērnus viņi vēlas, bet cik no viņiem vēlas bērnus arī audzināt un atbalstīt? Vairumā gadījumu, ja vecāku savienība izjūk, vīrietis aiziet pie citas, pacēlis cepuri, vai vienkārši izdomā, ka viņam viss noriebies. Kur paliek bērni? Pie mammas, protams. Un cik nav gadījumu, kad mīļotais tētiņš atsakās maksāt uzturnaudu, bet dažs labs vēl pazūd uz vairākiem gadiem. Un vai tad tajā dienā, kad izlēmāt tikt pie bērniņa, jūs to varējāt paredzēt? Droši vien, ka sievietes par to vispār nedomā, jo kā gan citādi varētu izveidoties situācija, kad ir tik daudz sieviešu, kuras vienas tiek galā ar visu – bērniem, darbu, kad bijušais mīļotais atkaujas ar 100 latiem mēnesī labākajā gadījumā un dzīvo tikai sev.
 
Iemesls Nr.9 – cilvēki ir nepateicīgi. Daudzas māmiņas un tēti domā un cer, ka viņu bērni vecumdienās būs uzticams balsts. Bet kā viņi kļūdās! Esmu dzirdējusi neskaitāmus vecīšu bēdu stāstus no sērijas "es veltīju visu savu dzīvi bērniem, bet tagad viņi par mani nemaz neatceras". Labākajā gadījumā bērni piezvanīs pāris reižu nedēļā, sliktākajā - jūs viņus redzēsiet Ziemassvētkos un dzimšanas dienā vai arī tad, kad tiem kaut ko no jums vajadzēs. Nezinu, vai vecumdienās spētu samierināties ar to, ka man ir bērni, bet tie par mani neatceras.
 
Iemesls Nr.10 – egoisms. Ja tā padomā, dzīve taču ir tik īsa! Trešdaļu dzīves mēs pavadām guļot, trešdaļu mēs strādājam, tātad viena trešdaļa atliek privātajai dzīvei. Ja vēl atņem laiku, ko patērējam ikdienas darbiem (iepirkšanās, mājas uzkopšana, gatavošana u.c.), sev atliek ne vairāk kā 4 stundas dienā. Bet man patīk palasīt, apmeklēt sporta zāli, teātri, vakarā iesmērēties ar visiem iespējamiem krēmiem, kas aizņem veselu pusstundu, vēl no rītiem izvingroties un netraucēti izdzert savu krūzīti kafijas. Bet kas būtu, ja nemitīgi jārēķinās ar bērnu? Kā jau minēju – tas nekad nebeidzas – bērnu dārzs no rītiem un vakarā, tad skola, pusaudžu problēmas, visu laiku kādam no tevis kaut ko vajadzēs – uz podiņa, ēst, dzert, kabatas naudu, jaunas bikses utt. Bet to, ko vēlies tu, neviens pat nepajautās. Bet man vēl cenšas iegalvot, ka bērniņš ir mazs, mīļš kunkulītis...