espati.lv

Mātes izjūtu izkopšana

Mātes izjūtu izkopšana

Autors: Iveta Rozentāle
Foto: shutterstock.com
2009. gada 22. februāris

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Kad jaunajai māmiņai piedzimst mazulis, viņai ir tik daudz neskaidru jautājumu! Pirmajās dienās viņa jūtas daudz drošāk, ja var uzklausīt mātes padomu. Taču situācija mainās, kad māmiņa sāk justies pārliecinošāk un vēlas iztikt bez vecmāmiņas norādījumiem.

Norādījumus, piezīmes un padomus ir gatavi sniegt ne tikai radinieki, bet arī apkārtējie. Ieklausoties tajos, var pamanīt, ka par vienu tēmu viedokļi ir dažnedažādi, lai gan katrs savu uzskata par vispareizāko. Kā māmiņai nepazaudēt sevi un saikni ar savu bērniņu, nebaidīties rīkoties pašai un uzņemties mātes lomu, bet viņas mātei pierast pie vecmāmiņas statusa, runājām ar Psiholoģiskās palīdzības un atbalsta centra Cēsīs ģimenes psihoterapeiti Innu Rezgali.

Mammas iekšējā balss

Speciālisti akcentē, ka bērnam ļoti svarīgs ir pašu vecāku balsts jebkurā vecumā. Ja bērnam ir radušās problēmas, parasti iesaistās mediķi, sociālie darbinieki, psihologi, dažreiz policija, un tad sanāk, ka zināmā mērā šie speciālisti velk vecākus nost no bērna, jo kaut kas nav lāgā izdarīts. Šādā brīdī un spriedzē var palielināties plaisa starp vecākiem un bērnu. Jo tā ir lielāka, jo vairāk vecāku iekšējā balss apklust. Tāpēc arī vecākiem, kuriem ir sarežģītāki bērni, mēdz būt grūtāk saprast savu atvasi, jo, ejot pie dažādiem speciālistiem un jūtoties vainīgam, distance palielinās. Bet bērni ir ļoti dažādi, viņi jau piedzimst ar dažādiem temperamentiem. Tas nav tieši atkarīgs no vecākiem, bet gan ir ģenētiski nosacīts. Viennozīmīgi esmu par to, lai vecāki izkopj un izprot savu iekšējo balsi.
Ja runājam par mammu un zīdaini, tad kurš gan labāk, ja ne mamma, spēj atšķirt pīkstienu, saucienu atšķirības, kad bērns ir dusmīgs, kad ir īgns, bēdīgs, kad sāp, kad niķojas un grib pateikt – mamma, man tevis pietrūkst. Arī speciālisti to spēj, bet ne labāk kā paši tuvākie – mamma, tētis, vecvecāki.

Tev būs man jāuzticas

Visbiežāk problēma rodas pašā sākumā – jo mamma var baidīties un nezināt, kā rīkoties, nesaprast. Tad šķiet, ka kāds zina labāk, un sākas distancēšanās. Kamēr bērniņš ir zīdainis, tas ir kritisks periods ne tikai bērnam, bet arī vecākiem. Ir tik daudz nedrošu situāciju! Un dažreiz zīdaiņu mammām ir drošāka sajūta, ja viņas seko savas mātes padomam. Tad, kad jaunā mamma sajūt vairāk spēka un drosmes domāt atšķirīgi un vairāk paļauties uz sevi, vecmāmiņa vienkārši var kļūt par mīļu aukli mazbērnam – piemēram, sestdienas vakaros, kad vecāki dodas uz dejām. Meitām ir iespējas izaugt līdzvērtīgi blakus savām mammām par zinošu un prasmīgu vecāku, kad aug viņu bērni.
Ir svarīgi brīdī, kad mans bērns nāk pasaulē, apjēgt, kas notiek starp mani un manu mammu. Pat ne tikai, kas notika bērnībā, bet kas notiek tagad. Kas ir tas, ko kādreiz gaidu, bet nesagaidu, uz ko es dusmojos. Neizbēgami, ka bērna piedzimšana uzrunā mūsu iekšējo bērnu. Sajūtam, kā tas ir, būt bērnam. Ko bērnam gribas just un saņemt no mammas, un kā ir nesaņemt, kā man bija kā bērnam. Jo vairāk mēs to apzināmies, jo mazāk tā pieredze nepamanīti iejauksies jaunās māmiņas attiecībās ar bērnu. Tas nenozīmē, ka mēs tuvākajā brīdī vai pēc pāris gadiem nedarīsim līdzīgi, bet ir daudz lielākas izredzes to pamanīt un nepieļaut. Jo vienmēr var kaut ko darīt – nav nelabojamu kļūdu, ir neizlabotas kļūdas.
Vēl pirms bērniņš piedzimst, ir labi, uzaicinot mammu uz sarunu, apspriest, kādā veidā viņa varētu būt noderīga. Un skaidrot, ka tā ne vienmēr būs tāda palīdzība, kā viņa domā. Ir svarīgi lūgt savai mātei vairāk uzticēties – tev būs man jāuzticas, ka es zināšu labāk, un tad es tev teikšu – jā, nē, tas man palīdz, tas man traucē. Par to ir svarīgi apspriesties, lai arī vecmāmiņām būtu lielāka skaidrība par savu lomu un drošāka izjūta, ka viņa uzticas savai meitai. Jo tad, kad bērniņš jau ir piedzimis, tad emocionālais vilnis dažreiz traucē apsēsties kopā ar mammu un pateikt – ir brīnišķīgi, ka tu esi, pie viena noskaidrojot, kādu tieši atbalstu sagaida.
Attīstības psiholoģijas speciālisti apgalvo, ka nevienam bērnam nav vajadzīga ideāla mamma. Bērnam ir vajadzīga mamma. Un ja viņa nav distancēta no bērna, ir tuvu, tad visas kļūdas, ko viņa pieļauj, iespējams ieraudzīt un labot. Ja mamma ir pieļāvusi piecas kļūdas pēc kārtas, bet ir emocionāli tuvu savam bērnam un tāpēc redz, kādas ir sekas (bērna uzvedībā, emocionālajā labsajūtā), viņa saprot, ka kaut ko dara šķērsām, tātad vajag kaut ko mainīt. Bet, ja viņa ir distancēta, tad gadās, ka turpina to, ko iesaka grāmatas vai daudzie padomdevēji, bet nejūt, kādas sekas tas izraisa tieši viņas bērniņam. Vēl bērnam ir svarīgi, kā mamma sevi vērtē, jo mazais to jūt. Kopumā mammai ir jādomā, ka viņa ir pietiekami laba mamma.

Prasme novilkt robežas

Tas, cik ļoti māmiņas pakļaujas savām mammām, ir atkarīgs no pieaugušās meitas pieredzes pretoties saviem vecākiem, būt patstāvīgai un aizstāvēt savu viedokli. Kā ir bijis līdz šim, cik daudz spējusi parādīt, kur ir viņas kompetences robežas un kur – mātes. Visbiežāk mammas un tantes, krustmātes, vecākās māsas, brāļu sievas, vīramātes būtībā savus padomus sniedz, labu gribot. Tas ir pirmais, kas jānovērtē tādā sarunā, kurā gribi nospraust robežas ar tuvinieku un pateikt, ka ir dažas lietas, kas traucē un uztrauc. Ar to jāsāk, ka jūs novērtējat tās rūpes un pūles un arī turpmāk gribētu to sajust.
No vienas puses, šādi paaudžu konflikti ir neizbēgami, jo arī vecmāmiņai, zaudējot savu autoritāti, psiholoģiski nav viegli atteikties no savas iepriekšējās mātes lomas attiecībā pret mazbērnu. Diemžēl ir reizes, kad konfliktu neizdodas atrisināt diplomātiski, bet gan ar paceltu balsi. Dabā reti kad atdalīšanās norit nesāpīgi. Tāpat kā fiziskā piedzimšana ar pārgrieztu asiņojošu nabassaiti, arī emocionālā atdalīšanās ir tikpat asiņains process. Abpusējai attīstībai nāks par labu, ja šī atdalīšanās tomēr noritēs plūstošāk, mazāk sāpīgi un nepatīkami. Šo meitas emocionālo atkarību no mātes jāspēj pārvarēt pirms bērniņa piedzimšanas. Bet reizēm tieši bērna piedzimšana jaunajai sievietei liek sajusties atbildīgākai un patstāvīgākai, šis notikums dod spēku iezīmēt pašai savu teritoriju.

Akla paklausība apdraud bērnu

Meitām, kuras nespēj kļūt patstāvīgas un it visā akli klausa savu mammu, ir jāpaskatās nākotnē uz savu bērniņu. Bērns aug un viņam ir svarīgi, lai vecāki, kas viņu audzina, ir autoritāte. Ja bērns redz, ka mamma īstenībā klausa savu mammu un tātad ģimenes galva ir vecmāmiņa, tas var mainīt arī viņa attieksmi pret mammu, zaudējot respektu un pārstājot klausīt. Ilgākā perspektīvā tas var traucēt bērna attīstību. Bērnam ir svarīgi, lai viņam būtu komfortablas attiecības ar vecākiem un tikai pēc tam ar vecvecākiem, turklāt vecmāmiņas nedzīvo mūžīgi. Paklausīga meita ir vecmāmiņas komforts, bet ir būtiski domāt par bērna attīstības svarīgākiem mirkļiem. Diezgan likumsakarīgi, ka mamma, jūtot, ka sāk zaudēt kontroli pār bērnu, sāk emocionālu cīniņu ar savu mammu. Bērns šo situāciju var izmantot, nostājoties kā pret vienu, tā pret otru, un tā vēl vairāk saasinot mātes un meitas attiecības. Nemaz nevajag gaidīt pusaudžu vecumu, jo jau divu, trīs un četru gadu vecumā mazulis prot novērtēt savu vecāku un vecvecāku ietekmes robežas.
Ja māmiņai rodas šādi konflikti un viņa tiem emocionāli nespēj tikt pāri, ieteicams meklēt speciālistu, kurš palīdzētu saprast, kas īsti notiek, un ieteiktu risinājumu. Pēcdzemdību depresijai dažkārt ir daudz dziļākas saknes, tā nav saistāma tikai ar bērna piedzimšanu, to var izraisīt arī iepriekšminētā lomu maiņa ģimenē. Iespējams, ka emocionālo pārdzīvojumu palīdzēs mazināt arī saruna ar ģimenes ārstu, psihologu, vecmāti, bet tikpat labi tā var būt domu apmaiņa ar māmiņu, ar kuru kopā gaidīti bērniņi, ar vairāk pieredzējušu māsīcu vai pat mācītāja kundzi. Tikpat svarīgi jaunajai sievietei ir neapmaldīties viedokļu jūklī un neļaut apklust savai iekšējai balsij.

Ir viedokļi, bet ne patiesība

Katrs, dodot māmiņai padomu vai izsakot savu viedokli, prezentē visdažādākos skatījumus uz vienu un to pašu situāciju. Neviens no tiem nav pareizs vai nepareizs. Cilvēki it kā ir sastājušies apkārt un katrs no savas puses redz to, ko cits neredz no savējās. Viņš skatās no tā skatupunkta, kurā atradās pats šajā situācijā. Pārpratumi rodas tad, ja cilvēki savus uzskatus un viedokļus notur par realitāti. Bet jāpatur prātā, ka katra redzējums veidojas no tā, kurā punktā viņš atrodas.
Psiholoģe min uzskatāmu piemēru: šajā telpā es sēžu un redzu pulksteni un istabas stūri. Jūs to nevarat redzēt, jo sēžat man pretī un redzat logu. Mēs redzam dažādas lietas, kaut atrodamies vienā telpā. Tā arī problēmu katrs redz mazlietiņ citādākā rakursā. Tāpēc paustais viedoklis nav patiesība, bet konkrēta cilvēka pieredze un redzējums. Lai labāk saprastos, ir svarīgi kaut mazliet pagrozīt galvu, lai ieraudzītu to, ko redz citi. Tomēr nezaudēt arī savu redzējumu.
Ja māmiņa emocionāli sāk skriet pa apli, lai ieraudzītu no visām pusēm, viņai var rasties sajūta, ka viņa netiek galā ar bērna audzināšanu. Bet te jāatgriežas pie tā, ar ko sākām – mātei jābūt pēc iespējas tuvāk savam bērnam, lai viņa spētu sajust un saprast, vai viņš ir laimīgs, vai ir pietiekami apmierināts, vai ir kādas lietas, kurās viņai ir nepieciešams padoms? Viņa var kļūdīties gan izvēlē pret bērnu, gan izvēlē pret uzticamo cilvēku, bet vismaz nesāks skraidīt panikā, mēģinot noskaidrot, kuram ir taisnība, un paliks saskarsmē ar savu bērnu, tas ļaus saredzēt gan kļūdu sekas, gan arī labo. Bieži vien vecāki paši neredz labo, bet tikai kļūdas. Vecvecāki, pat to neapzinoties, ar savu viedokli un padomu šo vainas apziņu tikai pastiprina.

Palīdzot cits citam


Vecmāmiņām vajadzētu apzināties: lai māmiņa spētu sajust un saprast, vai mazulis ir apmierināts un laimīgs, vai ir kaut kas tāds, kur viņai būtu nepieciešams padoms, mātei pašai ir jābūt pēc iespējas ciešākā kontaktā ar bērnu. Viņai jāmācās ignorēt visu, kas attālina no bērna. Tad viņa pati pratīs izvēlēties, kādu padomu un no kā palūgt.
Tētiem ir jāmēģina saprast, kā atbalstīt savu sievu, tā palīdzot arī bērnam. Mammām jāsaprot, kā gūtt atbalstu sev. Bieži vien māmiņas domā tikai par mazuli, bet nepadomā, ko darīt savā labā, lai tādējādi būtu labāk bērnam. Ja mamma ir atvērtāka un pieejamāka, mazais visu pateiks priekšā. Ir svarīgi mammai ļaut bērnam darīt tās lietas, kas pieder pie viņa attīstības.
Mūsu valstī ir pietiekami daudz organizāciju, kas nodrošina atbalstu mazu zīdaiņu vecākiem. Iesāktā politika ir jāturpina, ir jāattīsta atbalsts vecākiem, arī presē un savstarpēji, vairāk fokusējoties uz to, kā stiprināt mammas pašas sajūtas un pārliecību, lai bērns no viņas var saņemt nepieciešamo. Bērns ir ieprogrammēts attīstīties, un vecākiem vajag viņam tikai piepalīdzēt.

Saistītie raksti

7 padomi kā būt POZITĪVĀKAI

5 nepārspējami LABUMI, ko tev sniedz BĒRNIŅŠ

6. mēnesis - Mazuļa attīstība

5 foršas IZKLAIDES iespējas kopā ar bērnu līdz gada vecumam

TĒTIS bērna kopšanas atvaļinājumā – PAR un PRET



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

hm (viesis), 2011. gada 19. septembris, 18:17

labs raksts, it kā viss zināms, bet dzīvē nav nemaz tik viegli izrunāties utt.

Ziņot par nekorektu komentāru



kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna