espati.lv

PATSTĀVĪGS bērns - kā to IEMĀCĪT, un ko labāk NEDARĪT

PATSTĀVĪGS bērns - kā to IEMĀCĪT, un ko labāk NEDARĪT

Autors: Zanda Kozlovska, espati.lv
Foto: shutterstock.com
2009. gada 17. jūnijs

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Pirms vēl bērniņš piedzimis, mums katram ir vīzija, kāds būs mazais. Skaists, gudrs, klausīgs un, protams, patstāvīgs. Tomēr dzīve ievieš savas korekcijas. Daudzas no īpašībām, kuras vēlamies savā bērnā saskatīt, jāiemāca mums pašiem. Arī patstāvība. Kā to izdarīt?

Lai gan patstāvību uzskatām par vēlamu un jauku īpašību, bieži vien mēs, pieaugušie, grēkojam, īsti nesaprotot, ko bērna patstāvība nozīmē. Uzskatot, ka mazais cilvēciņš vēl nav spējīgs pats pieņemt lēmumus, parūpēties par sevi noteiktās situācijās. Vēlamies, lai bērns izrādītos pietiekami neatkarīgs vien brīžos, kad mums uz laiciņu nepieciešama atpūta.

Tomēr patstāvība nozīmē ne vien spēju rotaļāties vienam, bet arī vēlēties kaut ko citu nekā vecāki. Ģērbties un tīrīt zobus pašam, pat ja tas prasa piecas reizes vairāk laika, nekā mammai palīdzot. Patstāvība – tas nozīmē būt personībai, ar kuru apkārtējiem jārēķinās. Pat ja šī personība ir vien gadu veca.


Pirmais solis – patstāvības pamati kopš dzimšanas
Bērna patstāvību jāsāk mācīt jau no pirmajām dzīves dienām. Bieži vien, kad zīdainis ieraudas vai iekunkstas savā gultiņā, mamma vai tētis skrien viņu ucināt un mierināt. Bet dažreiz bērnam šo palīdzību nemaz nevajag. Arī mazam bērniņam jāļauj kādu mirkli pabūt vienam pašam. Protams, ja mazais turpina neiecietīgi īdēt, iespējams, ka viņš vēlas tieši vecāku klātbūtni, kura jāsniedz.

Tā arī ir pirmā patstāvības stunda gan bērniņam, gan vecākiem. Mazulītim jāiemācās pašam iemigt vai nomierināties, bet vecākiem sabalansēt savu uzmanību tā, lai tās nebūtu ne par daudz, ne par maz.
Nepietiekama uzmanība bērniņa attīstību kavēs, bet tāpat to bremzēs arī pārlieku centīga aprūpe.

Otrais solis (no 1 līdz 3 gadiem)
Katrs bērns pēc dabas ir kārtīgs un ar vēlmi izzināt pasauli. Atbalstot šīs mazā cilvēka īpašības, mēs veicinām arī viņa patstāvības izaugsmi. Sākot jau ar rotaļāšanos. Lielākoties bērna mantiņas tiek turētas kādā kastē, grozā vai zemā plauktā. Kad mazais rotaļājas, ļaujiet viņam pašam izņemt mantiņas no vietas, kur tās glabājas. Bet, kad spēle beigusies, mudiniet paņemtās mantas nolikt vietā. Sākumā bērns to uztvers kā interesantu rotaļu kopā ar mammu. Bet pamazām tas pārvērtīsies par jauku ieradumu, kas pēc gadiem ļoti atvieglos mājinieku dzīvi.

Daudz grūtāka patstāvības stunda māmiņām ir ļaut bērnam pašam ēst. Tomēr arī tas ir svarīgi. Pirmos mēnešus šī mācību stunda katru reizi nozīmē lielu netīrību virtuvē un līdz ausīm nosmulējušos bērnu. Turklāt māmiņas bieži vien uztraucas, ka tādējādi bērns nepaēd. Šeit nu var līdzēt viltība, kamēr bērns pats mēģina karoti iedabūt mutē, mamma var palīdzēt pie ēdamā tikt ar otru, rezerves, karoti.

Līdzīgi ir ar ģērbšanos. Mammas, it sevišķi tās, kuras pēc dabas ir ātras, bieži vien nespēj sagaidīt, kamēr mazais pukstēdams un stenēdams 15 minūtes mēģina dabūt kāju bikšu starā. Bet svarīgi šo vēlmi nebremzēt. Ja šoreiz vienkārši nav laika, jo pastaigai jau saģērbts mazais brālis, kurš nemierīgi raud ratiņos, vai jūs abi kavējat autobusu, mēģini bērnam paskaidrot, ka šoreiz saģērbties palīdzēsi. Bet no rīta jaunais cilvēks drīkstēs ģērbties pats. Un tas arī jāievēro, pat ja ģērbšanās ilgst pusstundu un kādreiz apakšbikses tiek uzvilkta otrādi.
Tas pats attiecas uz apģērba izvēli. Divu līdz trīs gadu vecumā vairākumam bērnu parādās savi uzskati, ko viņš vēlas ģērbt un ko ne. Šo vēlmi nevajag bremzēt. Ja bērns mēdz izvēlēties sezonai vai paredzētajam notikumam galīgi nepiemērotu apģērbu, tavs uzdevums ir ierobežot izvēli no diviem, trim priekšmetiem. Piemēram, šodien vilksi zaļās bikses vai džinsus?
Patstāvības dīglis ir arī vēlme palīdzēt mammai un piedalīties ģimenes ikdienas darbiņos.
No rīta bērnam jāļauj palīdzēt mammai pagatavot brokastis – varbūt mazais var izrotāt brokastu omleti ar dillēm vai salikt jogurtā zemeņu ogas.
Kad mazgā grīdas, ja bērns vēlas, iedod viņam otru grīdas lupatu. Protams, ka sākumā šāda palīdzība lielo skatījumā sagādā vairāk skādes nekā labuma. Bet vēlāk tas atmaksāsies.

Atceries – lai bērns būtu patstāvīgs, viņam jābūt arī pārliecinātam par savām spējām. Tāpēc, kad mazajam kaut kas izdodas (pat tad, ja tev šķiet, ka ne pārāk labi), neaizmirsti laiku pa laikam viņu paslavēt.

Vēl viena lieta, ar ko vecāki bieži vien grēko, ir mazā patstāvības vēlmju ignorēšanu. Nez kāpēc lielajiem vienmēr šķiet, ka viņi zina, kā visas lietas jādara. Bet vai tā tiešām ir? Kad mazais zīmē, veido plastilīnu vai nodarbojas ar citu radošu darbiņu, vecākiem patīk pamācīt, kā pareizi jāzīmē cilvēks, kādam jāizskatās plastilīna zvēriņam utt. Ir labi bērnam parādīt, kā darbiņu var veikt, bet nevajag domāt, ka cilvēkam obligāti jāizskatās tā, kā to uzskatāt jūs. Ļauj bērnam būt radošam.


Turklāt atceries būt pacietīga un nenobremzē sava bērna patstāvību, nepareizi izprotot viņa centienus. Katras māmiņas sirds atmaigst, kad bērns pirmo reizi pats mēģina pagatavot brokastis, lai pasniegtu tās mammai un tētim gultā. Bet ne visi vecāki spēj saprast mazā labos centienus, ja no rīta viņš piecēlies agrāk, lai mammas vietā pabarotu suni,  bet kā barību četrkājainajam draugam izvēlējies jūsu sarūpētos, dārgos franču sierus. Tad nu bērns jāpaslavē par labajiem centieniem, vienlaikus paskaidrojot, ko nākamreiz darīt savādāk.

Pirmās patstāvīgās gaitas
Trīs līdz četru gadu vecumā vairākums bērnu uzsāk pirmos patstāvīgos soļus, apmeklējot bērnudārzu. Jo vairāk mazais spēj parūpēties pats par sevi, jo vieglāk viņam būs iejusties jaunajā vidē.

Lielākoties šai vecumā bērns jau māk ļoti daudz prasmju, bet nu var sākt izvēlēties, kuri darbiņi un pienākumi tam šķiet tīkami, bet kuri ir kā lieks apgrūtinājums, no kā labprāt izvairītos. Te nu vecākiem jākļūst viltīgiem. Piemēram, var piedāvāt darbu komplektu. Sakārto mantas un tad varēsi palīdzēt tētim remontēt istabu.

Bieži vien kašķi ir no rītiem pirms bērnudārza apmeklējuma. Ja bērns atsakās ģērbties, var paskaidrot, ka šāda rīcība novedīs pie dārziņa kavēšanas. Un jāļauj arī bērnam izbaudīt, ko nozīmē nokavēt dārziņu. Tas pats attiecas uz ģērbšanos. Ja bērns lietainā laikā atsakās vilkt lietus jaku, ļauj viņam saģērbties pēc sava prāta un samirkt. Lai saprot, ka ierobežojumiem ir  noteikts iemesls.

Kļūdas, kuras nepieļaut
  • Nevērtē visus bērnus pēc vienas mērauklas. Katrs bērns ir unikāla personība, kas attīstās mazliet citādi nekā pārējie. Te svarīga loma ir bērna temperamentam, spējām un arī tavai audzināšanai. Vērtē bērna patstāvības izaugsmi, salīdzinot ar mazo pašu. Vai viņš ir iemācījies ko jaunu? Vai viņa patstāvīgo darbiņu saraksts ir kļuvis garākas nekā iepriekšējā mēnesī? Ja tā ir, viss notiek pareizi, pat ja kaimiņu Jānītis ir divus mēnešus jaunāks, bet prot daudz vairāk.
  • Nejauc patstāvību ar bērna neieinteresētību apkārt notiekošajā. Dažkārt vecāki priecājas – kāds patstāvīgs bērns! Pats rotaļājas savā nodabā, netraucē vecākus. Bet patstāvība ir rīcības brīvība. Ja bērns ceļ lego pilis, veic ko radošu un ir ieinteresēts savā nodarbē, viss kārtībā. Bet jāsāk uztraukties, ja mazais apātiski braukalē mašīnīti uz priekšu un atpakaļ vienā vietā jau ļoti ilgu laiku. 
  • Ja bērns veic kādu jaunu darbību, ko vēl īsti neprot, viņam nedaudz jāpalīdz. Bet tas nenozīmē visu izdarīt bērna vietā. Palīdzi vien tad, kad tas tiešām nepieciešams vai bērns pats to lūdz.
  • Nebremzē bērna iniciatīvu. Ja dodoties uz spēļu laukumu un bērns pa ceļam izvēlas paskraidīt pa celiņu pie kaimiņu mājas, atļauj. Ja vien tas ir droši, piedāvā bērnam izlemt, ko darīt pastaigas laikā.
  • Neesi pārāk prasīga. Mammām un dažkārt tētiem bieži vien gribas, lai par bērna ienākšanu ģimenē liecina vien dīvāna stūrī sēdošs, saposts ziķeris. Bet bērns nozīmē arī zināmu nekārtību. Centies neapslāpēt bērna radošo iniciatīvu pat tad, ja tas izraisa haosu mājās. Brokastis gultā trīs gadus veca bērna izpildījumā var nozīmēt, ka pa ceļam līdz guļamistabai grīda būs nokaisīta ar siera gabaliņiem un durvju rokturis noķēpāts ar sviestainu roku. Bet vai tas viss nebūs tā vērts? Noslāpējot vēlmi darboties agrā vecumā, vēlāk nevaram gaidīt, ka bērns vēlēsies izrādīt iniciatīvu un patstāvību daudz svarīgākās lietās.
  • Nebremzē bērnu. Bieži vien ar šo soli grēko pārāk piesardzīgas un bailīgas māmiņas. Ja katru reizi, kad bērns mēģinās pasākt ko jaunu – uzkāpt pa trepītēm spēļlaukumā, palīdzēt iesist naglu dēlītī tēvam vai pats uzsmērēt sviestu maizei, bērnu apsauksi, visdrīzāk iegūsi mazo, kurš neko nevēlas darīt pats, no visa baidīdamies. Bet vai tas ir mērķis? Mēģini atrasts balansu starp savām drošības prasībām un bērna vēlmi apgūt jaunas darbības.



Saistītie raksti

Bērns runā RUPJĪBAS - kā reaģēt?

Cik ilgu laiku dienā bērns DRĪKST pavadīt pie DATORA, nekaitējot savai veselībai?

5 veidi, kādos tu KAITĒ sava bērna ATTĪSTĪBAI

7 svarīgas lietas, lai BĒRNS nejustos ģimenē ATSTUMTS

Pētījums: mazuļa ēdiens ietekmē viņa prāta spējas



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

berg, 2009. gada 23. jūnijs, 17:57

ļoti labs raksts. manuprāt, vislielākie patstāvības bremzētāji ir vecvecāki, kuri tovien augu dienu skandina - neaiztiec, nelien, nekāp, nedari tā un nedari šitā. nu vismaz manam bērnam ar tiem nav paveicies.

Ziņot par nekorektu komentāru
zanele (viesis), 2016. gada 14. februāris, 23:59

Tiešām labs raksts. Piekrītu,ka nevar bērnam visu laiku aizrādīt.

Ziņot par nekorektu komentāru
Santa (viesis), 2016. gada 2. oktobris, 11:19

Šeit visa informācija domāta apmēram no viena gada vecuma. Nav iespējams patstāvīgi aizmigt, ja nav nobriedusi nervu sistēma. Kopumā, novecojuši uzskati.

Ziņot par nekorektu komentāru



kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna